Medīnas perioda sociālais attēls: ieskats islāma vēsturē

Medīnas periods iezīmē transformējošu nodaļu islāma vēsturē gan sociāli, gan politiski. Šis laikmets sākās pēc pravieša Muhameda (PBUH) un viņa sekotāju hidžras (migrācijas) no Mekas uz Jatribu, kas vēlāk tika pazīstama kā Medina. Pilsēta kļuva par patvērumu musulmaņiem, kur topošā musulmaņu kopiena varēja praktizēt savu ticību relatīvam mieram un izveidot jaunu sociālo, tiesisko un morālo kārtību, kas sakņojas islāma principos.

1. Medīnas fons

Pirms pravieša Muhameda ierašanās Jatriba bija pilsēta, kuru raksturoja cilšu konflikti, jo īpaši starp divām dominējošajām arābu ciltīm — Aws un Khazraj. Šīm ciltīm, kā arī trim lielākajām ebreju ciltīm — Banu Qaynuqa, Banu Nadir un Banu Qurayza — bija bieži spriedze un konflikti par resursiem un politisko dominanci.

Pilsētā valdīja iekšēja šķelšanās, un tās ekonomika galvenokārt balstījās uz lauksaimniecību un tirdzniecību. Medīnas ebrejiem bija būtiska loma pilsētas ekonomikā, un daudzi nodarbojās ar tirdzniecību un banku darbību. Pravieša Muhameda un agrīno musulmaņu migrācija šajā vidē būtiski ietekmētu Medīnas sociālo struktūru, ienesot izmaiņas, kas radīja rezonansi paaudžu garumā.

2. Medīnas konstitūcija: jauns sociālais līgums

Viens no pravieša Muhameda nozīmīgākajiem ieguldījumiem Medīnas sociālajā un politiskajā vidē bija Medīnas konstitūcijas (pazīstama arī kā Medīnas harta) izveide. Šis dokuments tiek uzskatīts par pirmo rakstīto konstitūciju vēsturē, un tas kalpoja kā vienojošs sociālais līgums, kas saistīja dažādas Medīnas ciltis un kopienas, tostarp musulmaņus, ebrejus un citas grupas, vienā politiskā vienībā.

• Kopiena un brālība: dokuments izveidoja Medīnas iedzīvotāju kolektīvo identitāti, norādot, ka visi parakstītāji — musulmaņi, ebreji un citas ciltis — veido vienu nāciju jeb ummu. Tas tajā laikā bija revolucionārs jēdziens, jo cilšu piederība iepriekš noteica sociālo struktūru un identitāti.
• Starpkonfesionālās attiecības: konstitūcijā tika atzīta nemusulmaņu kopienu autonomija Medīnā. Ebreju ciltis varēja brīvi praktizēt savu reliģiju un kārtot savas iekšējās lietas atbilstoši savām paražām. Vajadzības gadījumā viņiem bija arī jāsniedz ieguldījums pilsētas aizsardzībā.
• Savstarpēja aizsardzība un atbalsts: viens no konstitūcijas galvenajiem mērķiem bija nodrošināt mieru un drošību. Tā aicināja uz savstarpēju aizsardzību starp parakstītājiem un aizliedza ārējās alianses, kas varētu apdraudēt jaunās kopienas integritāti.

Medīnas konstitūcija palīdzēja pārveidot pilsētu, kurā valda grupējums, par saliedētāku un uz sadarbību vērstu sabiedrību. Pirmo reizi dažādas reliģiskās un etniskās grupas bija daļa no vienas politiskās vienības, radot pamatu mierīgai līdzāspastāvēšanai.

3. Sociālā organizācija: jauna ētikas paradigma

Līdz ar islāma nodibināšanu Medīnā pilsētas sociālajā organizācijā tika veiktas pamatīgas pārmaiņas, pārejot no pirmsislāma cilšu sistēmām uz jaunu sistēmu, kuras centrā ir islāma ētikas un morāles principi. Pravieša Muhameda mācības un vadība no jauna definēja sociālās attiecības, jo īpaši attiecībā uz taisnīgumu, vienlīdzību un kopienu atbildību.

Pirms islāma arābu sabiedrība galvenokārt balstījās uz cilšu piederību, kur lojalitāte bija pret viņu cilti, nevis uz kādu plašāku kopienas jēdzienu. Islāms centās pārvarēt šīs šķelšanās, iestājoties par jaunu sociālo kārtību, kurā uzticība musulmaņu ummai (kopienai) neatkarīgi no cilšu vai etniskām atšķirībām. Tās bija radikālas pārmaiņas, īpaši sabiedrībā, kuru jau sen bija sadrumstalojusi cilšu sāncensība.

Pravietis Muhameds (PBUH) uzsvēra brālības koncepciju starp musulmaņiem, mudinot viņus atbalstīt un rūpēties vienam par otru kā vienotu ķermeni. Tas ir ilustrēts šādā Korāna pantā:

Ticīgie ir tikai brāļi, tāpēc noslēdziet mieru starp saviem brāļiem un bīstieties Allah, lai jūs saņemtu žēlastību (Surah AlHujurat, 49:10.

Šī brālība tika tālāk institucionalizēta, izmantojot Muhadžirunu (emigranti) un Ansaru (palīgus. Muhadžiruni bija musulmaņi, kas migrēja no Mekas uz Medīnu, atstājot savas mājas un bagātību. Ansāri, Medīnas musulmaņi, viņus sagaidīja un dalījās ar saviem resursiem. Šī brālības saikne pārsniedza tradicionālo cilšu lojalitāti un kļuva par solidaritātes un līdzjūtības modeli, kas veidoja Medīnas sociālo ainavu.

Islāma uzsvars uz sociālo taisnīgumu bija būtisks pravieša reformas elementss Medīnā. Ekonomiskās atšķirības, ekspluatācija un nabadzība bija izplatītas problēmas pirmsislāma Arābijā. Bagātība bija koncentrēta dažu spēcīgu cilšu rokās, bet citas cīnījās, lai izdzīvotu. Korāns un pravieša mācības izklāstīja principus, kā novērst šīs netaisnības un izveidot taisnīgāku sabiedrību.

Zakat (labdarība)

Viens no islāma centrālajiem pīlāriem, zakat (obligātā labdarība), tika institucionalizēts Medīnas periodā. Katram musulmanim, kuram bija noteikts bagātības līmenis, bija jāatdod daļa no tā tiem, kam tas bija nepieciešams, tostarp nabagiem, atraitnēm, bāreņiem un ceļotājiem. Šī bagātības pārdale palīdzēja samazināt ekonomisko nevienlīdzību un nodrošināja drošības tīklu visneaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem.

Korāns vairākos pantos uzsver zakat nozīmi:

Un izveidojiet lūgšanu un dodiet zakatu, un visu, ko jūs piedāvājat sev, jūs to atradīsit pie Allāha (Surah AlBaqarah, 2:110.

Zakat bija ne tikai reliģisks pienākums, bet arī sociālā politika, kuras mērķis bija veicināt atbildības sajūtu un savstarpēju atbalstu sabiedrībā.

Bezprocentu ekonomika

Riba (augļošanas) aizliegums bija vēl viena nozīmīga ekonomikas reforma, kas tika ieviesta Medīnas periodā. Pirmsislāma Arābijā naudas aizdevēji bieži iekasēja pārmērīgas procentu likmes, izraisot nabadzīgo cilvēku ekspluatāciju. Islāms aizliedza ribas, popularizējot ideju par godīgumu finanšu darījumos un veicinot ētiskāku ekonomikas sistēmu.

Medīnas periodā notika arī nozīmīgas reformas attiecībā uz sieviešu statusu. Pirms islāma sievietes arābu sabiedrībā bieži tika uzskatītas par īpašumiem, kurām bija maz tiesību uz laulību, mantojumu vai sociālo līdzdalību. Islāms centās paaugstināt sieviešu statusu, piešķirot viņām tiesības un aizsardzību, kas tajā laikā bija bezprecedenta.

Laulība un ģimenes dzīve

Viena no ievērojamākajām reformām bija laulības institūtā. Korāns noteica laulības piekrišanas jēdzienu, kur sievietēm bija tiesības pieņemt vai noraidīt laulības priekšlikumus. Turklāt tajā tika uzsvērts, cik svarīgi ir izturēties pret sievām ar laipnību un cieņu, kā parādīts šajā pantā:

Un dzīvojiet ar viņiem laipni (Surah AnNisa, 4:19.

Lai gan poligāmija bija atļauta, tā tika regulēta, lai nodrošinātu godīgumu. Vīriešiem bija jāizturas taisnīgi pret visām savām sievām, un, ja viņi to nevarēja darīt, viņiem tika ieteikts precēt tikai vienu sievu (Surah AnNisa, 4:3.

Mantošanas tiesības

Vēl viena transformējoša izmaiņa bija mantojuma jomā. Pirms islāma sievietes parasti tika izslēgtas no īpašuma mantošanas. Tomēr Korāns sievietēm piešķīra īpašas mantošanas tiesības, nodrošinot, ka viņas saņem daļu no savas ģimenes bagātības (Surah AnNisa, 4:712.

Šīs izmaiņas ne tikai uzlaboja sieviešu sociālo stāvokli, bet arī nodrošināja viņām lielāku ekonomisko drošību un autonomiju.

4. Tiesiskums un juridiskās reformas

Medīnas periodā tika izveidota arī uz islāma principiem balstīta tiesību sistēma. Pravietis Muhameds (PBUH) darbojās gan kā garīgais, gan politiskais vadītājs, īstenojot taisnīgumu un risinot strīdus saskaņā ar Korānu un viņa mācībām.

Viens no revolucionārākajiem islāma tiesību sistēmas aspektiem bija vienlīdzības likuma priekšā princips. Pirmsislāma arābu sabiedrībā taisnīgums bieži bija neobjektīvs par labu bagātajiem un varenajiem. Islāms tomēr uzsvēra, ka visi indivīdi neatkarīgi no viņu sociālā statusa ir vienlīdzīgi Dieva acīs un pakļauti vieniem un tiem pašiem likumiem.

Pravietis Muhameds šo principu demonstrēja vairākos gadījumos. Viens slavens piemērs ir tas, kad kāda augstmaņa no Kurašu cilts tika pieķerta zādzībā, un daži cilvēki ieteica viņai saudzēt no soda sava statusa dēļ. Pravietis atbildēja:

Cilvēki pirms jums tika iznīcināti, jo viņi nabadzīgajiem uzlika likumīgus sodus un piedeva bagātajiem. Ar Viņu, kura rokā ir mana dvēsele! Ja Fatima, Muhameda meita, zagtu, es būtu viņai nogriezta roka.

Šī apņemšanās ievērot taisnīgumu neatkarīgi no personas sociālā stāvokļa bija galvenā Medīnā izveidotā sociālā un tiesiskā regulējuma iezīme.

Lai gan islāma likumi ietvēra sodus par noteiktiem nodarījumiem, tie arī uzsvēra žēlastības un piedošanas nozīmi. Korāns un pravieša mācības mudināja cilvēkus piedot citiem un meklēt izlīgumu, nevis ķerties pie atmaksas.

Tawbah (grēku nožēla) jēdziens bija arī islāma tiesību sistēmas galvenais elements, sniedzot cilvēkiem iespēju lūgt Dieva piedošanu par saviem grēkiem un labot savus grēkus.

5. Reliģijas loma sociālās dzīves veidošanā Medināa

Reliģijai bija galvenā loma Medīnas sociālās dinamikas veidošanā pravieša Muhameda laikā. Islāma mācības, kas atvasinātas no Korāna un Sunnas (pravieša prakses un teicieni), kļuva par vadošajiem principiem indivīdiem, ģimenēm un kopienām, ietekmējot visu, sākot no personīgās uzvedības līdz sabiedrības normām. Pravieša vadība Medīnā parādīja, kā reliģija var kalpot par pamatu saliedētas un taisnīgas sabiedrības veidošanai.

Medīnā reliģijas ievērošana kļuva par ikdienas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Piecas ikdienas lūgšanas (Salah), gavēšana Ramadāna laikā, zakat (labdarība) un citi reliģiskie pienākumi bija ne tikai garīgi pienākumi, bet arī atslēga sociālās kārtības un disciplīnas uzturēšanai sabiedrībā.

Salah (lūgšana)

Salah institūcija, kas uzstājās piecas reizes dienā, radīja musulmaņu iedzīvotāju vienotības un vienlīdzības sajūtu. Neatkarīgi no tā, vai viņi bija bagāti vai nabagi, jauni vai veci, visi musulmaņi pulcējās mošejās, lai lūgtu, pastiprinot kopienas pielūgsmes koncepciju un samazinot sociālās barjeras. Medīnā mošeja kļuva par vairāk nekā tikai pielūgsmes vietu; tas bija sociālās, izglītības un politiskās darbības centrs. Pravieša mošeja Medina kalpoja kā centrālā kopienas institūcija, piedāvājot vietu, kur cilvēki varēja mācīties, apmainīties idejām un saņemt norādījumus.

Gavēnis un Ramadāns

Gavēnis Ramadāna laikā vēl vairāk pastiprināja Medīnas iedzīvotāju vienotības un līdzjūtības sajūtu. Gavējoties no rītausmas līdz saulrietam, musulmaņi piedzīvoja izsalkumu un slāpes, ko izjūt mazāk laimīgie, veicinot empātijas un solidaritātes garu. Tas bija pārdomu, lūgšanu un došanas laiks nabagiem. Ramadāna laikā pieauga labdarības akti, un koplietošanas iftar maltītes (gavēņa pārtraukšana) pulcēja cilvēkus, stiprinot saites sabiedrībā.

Islāma mācībās tika likts liels uzsvars uz morālu rīcību, godīgumu un godīgumu visos dzīves aspektos. Korāns un hadītis sniedza norādījumus par ētisku uzvedību, mudinot ticīgos būt taisnīgiem, patiesiem, līdzjūtīgiem un dāsniem.

Taisnīgums un godīgums

Medīnā taisnīgums bija būtiska sociālā vērtība. Korāna panti, kas uzsvēra godīgumu un objektivitāti, veidoja pilsētas tiesisko un sociālo sistēmu. Korāns paziņo:

Ak, jūs, kas ticējāt, esiet neatlaidīgi taisnībā, Allāha liecinieki, pat ja tas ir pret jums vai vecākiem un radiniekiem. Neatkarīgi no tā, vai kāds ir bagāts vai nabags, Allāhs ir abu cienīgāks. (Surah AnNisa, 4:135)

Šis pants, kā arī citi, uzdeva Medīnas musulmaņiem ievērot taisnīgumu neatkarīgi no personīgajām interesēm vai attiecībām. Pravietis Muhameds bieži atgādināja sabiedrībai par objektivitātes nozīmi strīdu izšķiršanā gan starp musulmaņiem, gan starp musulmaņiem un nemusulmaņiem. Uzsvars uz taisnīgumu veicināja sociālo harmoniju un atturēja favorītismu, nepotismu un korupciju.

Brālība un vienotība

Islāma mācības mudināja musulmaņus veicināt vienotību un brālību. Viens no ievērojamākajiem Medīnas perioda sasniegumiem bija cieši saliedētas kopienas veidošanās, neskatoties uz fona, cilšu un etniskās piederības dažādību. Korāns uzsver:

Un stingri turieties pie Allāha virves un nesadalieties. (Surah AlImran, 3:103)

Šajā pantā tika atspoguļots uzsvars uz vienotību un sadarbību. Tribālisms, kas bija galvenais konfliktu avots pirms pravieša ierašanās Medīnā, tika atturēts, un musulmaņi tika mudināti uzskatīt sevi par daļu no lielākas, uz ticību balstītas brālības. Musulmaņu kopienas (Ummas) vienotība kļuva par pamatvērtību, kas vadīja sociālo mijiedarbību un politiskās alianses Medīnā.

Pravieša Muhameda pieejai konfliktu risināšanai un miera veidošanai bija nozīmīga loma Medīnas sociālajā ainā. Viņa vadība un gudrība strīdu risināšanā gan musulmaņu kopienā, gan ar tiem, kas nav musulmaņi, bija ļoti svarīgi, lai saglabātu mieru pilsētā, kurā iepriekš bija cilšu konflikti.

Pravietis kā starpnieks

Pirms viņa ierašanās Medīnā Aws un Khazraj ciltis bija iesaistījušās ilgstošā asinsatriebībā. Pēc viņa migrācijas pravieti Muhamedu (PBUH) uzņēma mediniešu ciltis ne tikai kā garīgo vadītāju, bet arī kā prasmīgu starpnieku. Viņa spēja savest kopā pretējās grupējumus un panākt mieru bija galvenais, lai izveidotu stabilu un harmonisku sabiedrību.

Pravieša kā starpnieka loma pārsniedza musulmaņu kopienu. Viņš bieži tika aicināts atrisināt strīdus starp ebreju un arābu ciltīm, nodrošinot taisnīguma objektīvu izpildi. Viņa miera uzturēšanas centieni radīja pamatuk par mierīgu dažādu grupu līdzāspastāvēšanu Medīnā, palīdzot izveidot daudzreliģiozu sabiedrību, kuras pamatā ir savstarpēja cieņa un sadarbība.

Hudaybiyyah līgums: diplomātijas modelis

Viens no ievērojamākajiem pravieša diplomātisko prasmju piemēriem bija Hudaībijas līgums, ko mūsu ēras 628. gadā parakstīja musulmaņi un Mekas Kurašu cilts. Lai gan sākotnēji līgums šķita neizdevīgs musulmaņiem, tas pieļāva pagaidu pamieru starp abām pusēm un veicināja mierīgas attiecības. Līgums pasvītroja pravieša apņemšanos miermīlīgi atrisināt konfliktus un viņa gatavību panākt kompromisu lielāka labuma vārdā.

Pravieša rādītais piemērs, veicinot diplomātiju, kompromisus un miera veidošanu, rezonēja Medīnas sociālajā struktūrā, kur taisnīguma un izlīguma principi tika ļoti novērtēti.

6. Sievietes Medīnas periodā: jauna sociālā loma

Viens no Medīnas perioda pārveidojošajiem aspektiem bija sieviešu sociālā statusa un lomas izmaiņas. Pirms islāma parādīšanās sievietēm arābu sabiedrībā bija ierobežotas tiesības un bieži vien pret tām izturējās kā pret īpašumu. Islāma mācības, ko pravietis Muhameds īstenoja Medīnā, būtiski mainīja šo dinamiku, piešķirot sievietēm cieņas, likumīgu tiesību un sociālās līdzdalības statusu, kas šajā reģionā vēl nebija precedenta.

Islāms ieviesa nozīmīgas reformas sieviešu tiesību jomā, jo īpaši attiecībā uz mantojumu, laulībām un ekonomisko neatkarību. Korāns nepārprotami piešķīra sievietēm tiesības iegūt īpašumu un saņemt mantojumu, kas pirmsislāma arābu kultūrā bija neparasts.

Mantojuma likumi

Korāna atklāsme par mantojumu nodrošināja, ka sievietēm ir garantēta daļa no savas ģimenes bagātības neatkarīgi no tā, vai tās ir meitas, sievas vai mātes. Korāns nosaka:

Vīriešiem ir daļa no tā, ko vecāki un tuvi radinieki atstāj, un sievietēm ir daļa no tā, ko atstāj vecāki un tuvi radinieki, neatkarīgi no tā, vai tas ir maz vai daudz — likumīga daļa. (Surah AnNisa, 4:7)

Šis un citi panti noteica īpašu mantojuma sistēmu, nodrošinot, ka sievietes vairs nevar izslēgt no savas ģimenes bagātības. Tiesības mantot īpašumu nodrošināja sievietēm ekonomisko drošību un autonomiju.

Laulība un pūrs

Vēl viena nozīmīga reforma bija laulību jomā. Pirmsislāma Arābijā sievietes bieži tika uzskatītas par precēm, un laulībām nebija nepieciešama viņu piekrišana. Tomēr islāms abu pušu piekrišanu noteica par prasību derīgai laulībai. Turklāt tika izveidota mahr (pūra) prakse, kurā līgavainim bija jāsagādā finansiāla dāvana līgavai. Šis pūrs bija sievietes lietošanai un drošībai, un to viņai nevarēja atņemt.

Laulības šķiršanas tiesības

Sievietēm tika piešķirtas arī tiesības pieprasīt šķiršanos gadījumos, kad laulība kļuva nepanesama. Lai gan šķiršanās nebija ieteicama, tā nebija aizliegta, un sievietēm tika dotas likumīgas iespējas šķirt laulību, ja nepieciešams. Tā bija būtiska atkāpe no pirmsislāma paražām, kur sievietēm bija maz vai nebija nekādas kontroles pār savu ģimenes stāvokli.

Islāma uzsvars uz zināšanām un izglītību attiecās gan uz vīriešiem, gan sievietēm. Pravieša Muhameda mācības mudināja sievietes meklēt zināšanas, un viņš skaidri norādīja, ka tiekšanos pēc izglītības neierobežo dzimums. Viena no tā laika slavenākajām zinātniecēm bija Aiša Binta Abu Bakra, viena no pravieša sievām, kura kļuva par Hadith un islāma jurisprudences autoritāti. Viņas mācības un atziņas meklēja gan vīrieši, gan sievietes, un viņai bija izšķiroša loma hadītu literatūras saglabāšanā.

Pravieša mudinājums uz sieviešu izglītību bija radikālas pārmaiņas sabiedrībā, kurā sievietes tradicionāli bija izslēgtas no formālās izglītības. Medinā sievietēm ne tikai ļāva, bet arī tika mudinātas piedalīties reliģiskajā un intelektuālajā diskursā. Šī iespēju palielināšana ar izglītības palīdzību bija nozīmīgs faktors sieviešu sociālajā pacēlumā Medinas periodā.

Islāma ieviestās reformas arī pavēra iespējas sievietēm aktīvāk piedalīties sociālajā un politiskajā dzīvē. Medīnā sievietes bija iesaistītas dažādos kopienas dzīves aspektos, tostarp reliģiskās, sociālās un politiskās aktivitātēs.

Reliģiskā līdzdalība

Sievietes regulāri piedalījās mošejā, apmeklēja lūgšanas, reliģiskās lekcijas un izglītojošas sanāksmes. Pravietis Muhameds uzsvēra sieviešu iesaistīšanas nozīmi reliģiskajā dzīvē, un Medīnas mošejas bija atvērtas vietas, kur vīrieši un sievietes varēja pielūgt un mācīties līdzās.

Sociālās un labdarības aktivitātes

Sievietēm Medīnā arī bija nozīmīga loma labdarības un sociālajā jomāaktivitātes. Viņi bija aktīvi dalībnieki, palīdzot nabadzīgajiem, rūpējoties par slimajiem un atbalstot kopienas vajadzības. Šīs aktivitātes neaprobežojās tikai ar privāto sfēru; sievietes bija redzamas Medīnas sabiedrības labklājības veicinātājas.

Politiskā iesaistīšanās

Sievietes Medīnā arī iesaistījās politiskajā dzīvē. Viņi piedalījās Akabas ķīlā, kur sievietes solīja savu uzticību pravietim Muhamedam. Šis politiskais akts bija nozīmīgs, jo tas parādīja, ka sievietes tika uzskatītas par neatņemamām musulmaņu ummas loceklēm, kurām ir sava rīcības brīvība un loma kopienas pārvaldībā.

7. Medīnas nemusulmaņu kopienas: plurālisms un līdzāspastāvēšana

Viena no ievērojamākajām Medīnas perioda iezīmēm bija musulmaņu un nemusulmaņu līdzāspastāvēšana vienā pilsētā. Medinas konstitūcija nodrošināja pamatu dažādu reliģisko kopienu, tostarp ebreju cilšu un citu nemusulmaņu grupu, mierīgai līdzāspastāvēšanai. Šis periods iezīmēja agrīnu reliģiskā plurālisma piemēru sabiedrībā, kurā valda islāma principi.

Pirms pravieša Muhameda ierašanās Medīnā pilsētā dzīvoja vairākas ebreju ciltis, tostarp Banu Qaynuqa, Banu Nadir un Banu Qurayza. Šīm ciltīm bija nozīmīga loma pilsētas ekonomikā un politiskajā dzīvē. Medinas konstitūcija viņiem piešķīra brīvību praktizēt savu reliģiju un neatkarīgi kārtot savas iekšējās lietas, ja vien viņi ievēro konstitūcijas noteikumus un sniedza ieguldījumu pilsētas aizsardzībā.

Pravieša attiecības ar ebreju ciltīm sākotnēji bija balstītas uz savstarpēju cieņu un sadarbību. Ebreju ciltis tika uzskatītas par daļu no lielākās Medinānas kopienas, un tika gaidīts, ka tās dos ieguldījumu pilsētas drošībā un ievēros konstitūcijā noteiktos miera līgumus.

Medīnas konstitūcija un pravieša vadība radīja sabiedrību, kurā tika veicināts dialogs un sadarbība starp dažādām reliģiskajām kopienām. Islāms uzsvēra cieņu pret grāmatas cilvēkiem (ebrejiem un kristiešiem), atzīstot kopīgo reliģisko mantojumu un kopīgās vērtības starp Ābrahāma ticībām.

Un nestrīdieties ar Svēto Rakstu ļaudīm citādi, kā vien vislabākajā veidā, izņemot tos, kuri savā starpā izdara netaisnību un saka: Mēs ticam tam, kas mums ir atklāts un jums atklāts. Un mūsu Dievs un jūsu Dievs ir viens, un mēs esam musulmaņi [Viņam pakļauti.” (Surah AlAnkabut, 29:46)

Šis pants atspoguļo tolerances un izpratnes garu, kas pravieša laikā veidoja starpreliģiju attiecības Medīnā. Ebrejiem, kristiešiem un citiem nemusulmaņiem tika dota brīvība pielūgt un uzturēt savas kultūras prakses, veicinot Mediānas sabiedrības plurālistisko raksturu.

Neskatoties uz sākotnējo sadarbību, starp musulmaņu kopienu un dažām Medīnas ebreju ciltīm radās spriedze, it īpaši, ja dažas ciltis pārkāpa konstitūcijas noteikumus, sazvērestībā ar musulmaņu ārējiem ienaidniekiem. Šie konflikti galu galā izraisīja militāras konfrontācijas un dažu ebreju cilšu izraidīšanu no Medīnas. Tomēr šie notikumi bija īpaši saistīti ar konstitūcijas pārkāpumiem un neliecināja par plašāku ebreju vai citu kopienu, kas nav musulmaņu, izslēgšanas vai diskriminācijas politiku.

Medīnas konstitūcijas vispārējais ietvars joprojām bija nozīmīgs agrīns piemērs tam, kā sabiedrība, kurā vairākums ir musulmaņi, var pielāgoties reliģiskajam plurālismam un mierīgai līdzāspastāvēšanai.

8. Medīnas sociālpolitiskā struktūra: pārvaldība un administrācija

Medīnas pārvaldība pravieša Muhameda vadībā atspoguļoja atkāpšanos no tradicionālās cilšu vadības Arābijā, aizstājot to ar strukturētāku un iekļaujošāku sociāli politisko sistēmu. Šīs sistēmas pamatā bija taisnīguma, konsultāciju (šura) un visas kopienas labklājības principi, izveidojot islāma pārvaldības plānu, kas ietekmētu turpmākās islāma impērijas un civilizācijas.

Pravieša Muhameda vadība Medīnā bija gan garīga, gan politiska. Atšķirībā no kaimiņu impēriju valdniekiem, kuri bieži valdīja ar absolūtu varu, pravieša vadība sakņojas morālā un ētiskā sistēmā, ko nodrošināja Korāns un viņa Sunna (piemērs. Viņa vadības stils uzsvēra vienprātības veidošanu, konsultācijas un taisnīgumu, kas palīdzēja radīt vienotības un uzticības sajūtu starp dažādām Medīnas grupām.

Pravietis kā reliģiskais vadītājs

Kā Dieva sūtnis, pravietis Muhameds bija atbildīgs par musulmaņu kopienas vadību reliģiskās praksēs un mācībās. Šai garīgajai vadībai bija izšķiroša nozīme komunikācijas morālās integritātes uzturēšanāvienotību un nodrošināt, ka sociālā, politiskā un ekonomiskā politika tiek saskaņota ar islāma principiem. Viņa kā reliģiskā līdera loma attiecās uz Korāna atklāsmju interpretāciju un norādījumu sniegšanu visos dzīves aspektos, sākot no pielūgsmes līdz starppersonu attiecībām.

Pravietis kā politiskais līderis

Politiski pravietis Muhameds darbojās kā valsts vadītājs, atbildot par likuma un kārtības uzturēšanu, strīdu risināšanu un Medīnas aizsardzību pret ārējiem draudiem. Medinas konstitūcija formalizēja šo lomu, piešķirot viņam tiesības spriest starp dažādām pilsētas frakcijām. Viņa lēmumi balstījās uz Korāna principiem un taisnīguma jēdzienu, kas bija galvenais viņa vadībā. Šī dubultā loma — gan reliģiskā, gan politiskā — ļāva viņam integrēt garīgo un laicīgo autoritāti, nodrošinot, ka Medīnas pārvaldība ir dziļi iesakņojusies islāma vērtībās.

Shura (konsultācijas) jēdziens bija Medīnas pārvaldības struktūras galvenā iezīme. Shura attiecas uz praksi konsultēties ar kopienas locekļiem, īpaši tiem, kuriem ir zināšanas un pieredze, pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas. Šis princips tika ietverts Korānā:

Un tie, kas ir atsaukušies savam kungam un iedibinājuši lūgšanu un kuru attiecības [nosaka] savstarpēja konsultācija. (Surah AshShura, 42:38)

Šura tika nodarbināts dažādos jautājumos, tostarp militārajā stratēģijā, sabiedriskajā politikā un kopienas labklājībā. Pravietis bieži apspriedās ar saviem pavadoņiem par svarīgiem jautājumiem, atspoguļojot viņa apņemšanos pieņemt iekļaujošus lēmumus. Šī pieeja ne tikai veicināja sabiedrības līdzdalību, bet arī veicināja kolektīvās atbildības sajūtu par Ummas (musulmaņu kopienas) labklājību.

Piemēram, Uhudas kaujas laikā pravietis apspriedās ar saviem pavadoņiem par to, vai aizstāvēt pilsētu no tās mūriem vai iesaistīt ienaidnieku atklātā kaujā. Lai gan viņa personīgā izvēle bija palikt pilsētā, lielākā daļa uzskatīja, ka jādodas ārā un jāstāj pretī Kuraša armijai atklātā laukā. Pravietis ievēroja šo lēmumu, ilustrējot viņa apņemšanos ievērot konsultēšanās principu, pat ja tas nesaskan ar viņa paša uzskatiem.

Tiesiskums bija viens no galvenajiem islāma pārvaldības sistēmas pīlāriem Medīnā. Pravieša Muhameda administrācija koncentrējās uz to, lai taisnīgums būtu pieejams visiem neatkarīgi no sociālā statusa, bagātības vai cilšu piederības. Tas bija krass pretstats pirmsislāma arābu sistēmai, kur taisnīgums bieži vien bija neobjektīvs par labu varenām ciltīm vai indivīdiem.

Qadi (tiesu sistēma)

Tiesu sistēma Medīnā pravieša vadībā balstījās uz Korāna principiem un Sunnu. Pats pravietis darbojās kā galvenais tiesnesis, risinot strīdus un nodrošinot taisnīgumu. Laika gaitā, pieaugot musulmaņu kopienai, viņš iecēla personas, kas darbotos kā tiesneši, lai palīdzētu nodrošināt taisnīgumu saskaņā ar islāma likumiem. Šie tiesneši tika izvēlēti, pamatojoties uz viņu zināšanām par islāma mācībām, godīgumu un spēju taisnīgi spriest.

Pravieša pieeja taisnīgumam uzsvēra godīgumu un objektivitāti. Viens slavens incidents bija saistīts ar sievieti no ievērojamas ģimenes, kura tika pieķerta zagšanā. Dažas personas ieteica viņai saudzēt no soda augstā statusa dēļ. Pravieša atbilde bija skaidra:

Cilvēki pirms jums tika iznīcināti, jo viņi nabadzīgajiem uzlika likumīgus sodus un piedeva bagātajiem. Ar Viņu, kura rokā ir mana dvēsele! Ja Fatima, Muhameda meita, zagtu, es būtu viņai nogriezta roka.

Šis paziņojums ilustrē apņemšanos ievērot taisnīgumu islāma pārvaldībā, kur likums attiecas vienādi uz visiem neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa. Šī egalitārā pieeja tiesiskumam palīdzēja veicināt uzticēšanos tiesu sistēmai un veicināja Medīnas stabilitāti.

Viena no Medīnas perioda iezīmēm bija sociālās labklājības un sabiedrības atbildības uzsvars. Korāns un pravieša mācības piešķīra lielu nozīmi trūkumcietēju aprūpei, neaizsargāto aizsardzībai un taisnīgai bagātības sadalei. Šī koncentrēšanās uz sociālo taisnīgumu bija islāma pārvaldības pazīme Medīnā.

Zakat un Sadaqah (labdarība)

Zakats, viens no pieciem islāma pīlāriem, tika institucionalizēts Medīnas periodā kā obligāts labdarības veids. Katram musulmanim, kuram bija finanšu līdzekļi, bija jāatdod daļa no savas bagātības (parasti 2,5% no ietaupījumiem) tiem, kam tas bija nepieciešams. Zakats bija ne tikai reliģisks pienākums, bet arī sociālā politika, kuras mērķis bija samazināt nabadzību, veicināt ekonomisko vienlīdzību un veicināt kopienas atbildības sajūtu.

Papildus zakat, musulmaņi tika mudināti dot sadaqah (brīvprātīgu labdarību), lai atbalstītu nabagus, bāreņus, atraitnes un ceļotājus. Uzsvars uz labdarības ziedošanu palīdzēja radīt dāsnuma un savstarpēja atbalsta kultūru, kas bija ļoti svarīgi, lai neviens sabiedrībā nepaliktu bez izdzīvošanas līdzekļiem.

Publiskā infrastruktūra un pakalpojumi

Medīnas administrācija uzņēmās atbildību arī par publiskās infrastruktūras un pakalpojumu attīstību. Pravietis Muhameds uzsvēra tīrības, sanitārijas un sabiedrības veselības nozīmi, mudinot kopienu rūpēties par savu apkārtni un nodrošināt, ka pilsēta paliek tīra un apdzīvojama. Mošejas kalpoja ne tikai kā lūgšanu vietas, bet arī kā izglītības, sociālo pakalpojumu un kopienas pulcēšanās centri.

Kopienas labklājība attiecās arī uz rūpēm par vidi. Pravietis Muhameds iestājās par resursu saglabāšanu un dabisko dzīvotņu aizsardzību. Viņa mācības mudināja musulmaņus izturēties pret dzīvniekiem laipni un izvairīties no izšķērdības, atspoguļojot holistisku pieeju pārvaldībai, kas ietvēra ne tikai cilvēku labklājību, bet arī dabas pasaules pārvaldību.

Medīnas pārvaldība pravieša laikā prasīja arī aizsardzības sistēmas organizēšanu, lai aizsargātu pilsētu no ārējiem draudiem. Agrīnā musulmaņu kopiena saskārās ar ievērojamu naidīgumu no Mekas Kuraišiem, kā arī citām ciltīm un grupām, kas iebilda pret islāma izplatību. Atbildot uz to, pravietis Muhameds izveidoja gan organizētu, gan ētisku militāru sistēmu ar skaidriem iesaistīšanās noteikumiem, kas atbilst islāma taisnīguma un līdzjūtības principiem.

Saderināšanās noteikumi

Korāns un pravieša mācības uzsvēra, ka karš ir jāuzsāk tikai pašaizsardzības nolūkos un ka ir jāaizsargā civiliedzīvotāji, cilvēki, kas nav kaujinieki, sievietes, bērni un veci cilvēki. Pravietis Muhameds izklāstīja īpašus uzvedības noteikumus karadarbības laikā, kas aizliedza nogalināt karotājus, iznīcināt ražu un īpašumu, kā arī slikti izturēties pret karagūstekņiem.

Tika uzsvērts arī proporcionalitātes princips karadarbībā, nodrošinot, ka jebkura militārā reakcija ir atbilstoša apdraudējuma līmenim. Šī ētiskā pieeja karadarbībai palīdzēja atšķirt musulmaņu militārpersonas no citu reģiona cilšu un impēriju bieži vien brutālās un neizvēlīgās taktikas.

Bādras kauja un Medīnas aizsardzība

Viena no nozīmīgākajām militārajām darbībām Medīnas periodā bija Badrinas kauja 624. gadā pēc mūsu ēras. Mekas kurieši, cenšoties iznīcināt jauno musulmaņu kopienu, nosūtīja lielu armiju, lai stātos pretī musulmaņiem pie Badras akām. Neskatoties uz to, ka musulmaņu spēki bija ievērojami mazāki, tie guva izšķirošu uzvaru, kas tika uzskatīta par dievišķu Dieva labvēlības zīmi un stiprināja musulmaņu kopienas morāli.

Šī uzvara arī nostiprināja pravieša Muhameda vadību un izveidoja Medīnu kā spēcīgu un vienotu pilsētvalsti. Badras kauja iezīmēja pagrieziena punktu musulmaņu un Kuraša konfliktā, mainot spēku līdzsvaru par labu musulmaņiem.

Medīnas aizsardzība un plašāka musulmaņu kopienas aizsardzības stratēģija kļuva par pravieša vadības galveno uzmanību. Savas dzīves laikā viņš turpināja vadīt militārās kampaņas, taču vienmēr ar mērķi nodibināt mieru, drošību un taisnīgumu musulmaņu ummā.

9. Ekonomikas struktūra un tirdzniecība Medīnā

Medīnas ekonomiskās pārmaiņas pravieša Muhameda laikā bija vēl viens svarīgs šī perioda sociālās attēla aspekts. Pilsētas ekonomika attīstījās no galvenokārt lauksaimnieciskas un cilšu ekonomikas līdz daudzveidīgākai, koncentrējoties uz tirdzniecību, tirdzniecību un ētisku uzņēmējdarbības praksi. Islāma ekonomiskie principi, kas izklāstīti Korānā un Sunnā, vadīja šīs jaunās ekonomiskās kārtības attīstību.

Pirms islāma ienākšanas Medīnas ekonomika galvenokārt balstījās uz lauksaimniecību. Auglīgā zeme ap pilsētu atbalstīja dateļu, graudaugu un citu kultūru audzēšanu, savukārt apkārtējā oāze nodrošināja pietiekami daudz ūdens apūdeņošanai. Jo īpaši ebreju ciltis bija pazīstamas ar savām zināšanām lauksaimniecībā, un tām bija nozīmīga loma pilsētas ekonomikā.

Pravieša Muhameda vadībā lauksaimnieciskā ražošana joprojām bija būtiska ekonomikas sastāvdaļa, taču tika veiktas reformas, kas nodrošināja taisnīgu un taisnīgu resursu sadali. Zemes īpašumtiesības tika regulētas, un dažu indivīdu vai cilšu pārmērīga zemes uzkrāšana tika atturēta. Saskaņā ar islāma uzsvaru uz taisnīgumu tika aizsargātas strādnieku un strādnieku tiesības un aizliegta ekspluatācija lauksaimniecības līgumos.

Medinas stratēģiskā atrašanās vieta pie tirdzniecības ceļiem, kas savienoArābija, Levante un Jemena padarīja to par svarīgu tirdzniecības centru. Pilsētas ekonomika uzplauka, pateicoties tirdzniecībai, un tirgotājiem un tirgotājiem bija izšķiroša nozīme preču un bagātības apritē. Pats pravietis Muhameds bija veiksmīgs tirgotājs pirms pravietības saņemšanas, un viņa mācībās tika uzsvērta godīguma un ētiskas rīcības nozīme tirdzniecībā.

Godīgas tirdzniecības prakse

Islāma tirdzniecības un tirdzniecības principi, kas tika noteikti Medīnas periodā, balstījās uz godīgumu, pārredzamību un savstarpēju piekrišanu. Korāns nepārprotami aizliedza krāpšanos, maldināšanu un izmantošanu tirdzniecībā:

Dodiet visu mēru un nekļūstiet par tiem, kas rada zaudējumus. Un sveriet ar vienmērīgu svaru. (Surah AshShu'ara, 26:181182)

Tirgotājiem bija jānodrošina precīzs svars un mēri, jābūt patiesiem darījumos un jāizvairās no krāpnieciskām darbībām. Riba (augļošanas) aizliegums bija īpaši svarīgs, lai nodrošinātu, ka tirdzniecības un finanšu darījumi tiek veikti ētiski. Aizdevumi uz procentiem, kas bija izplatīti pirmsislāma Arābijā, tika aizliegti, jo tika uzskatīti par ekspluatējošiem un kaitīgiem nabadzīgajiem.

Pravieša mācības par tirdzniecību mudināja izveidot taisnīgu un ētisku tirgu, kurā pircēji un pārdevēji varēja iesaistīties uzņēmējdarbībā, nebaidoties tikt apkrāpti vai izmantoti. Šī ētiskā sistēma veicināja Medīnas uzplaukumu un padarīja to par pievilcīgu galamērķi tirgotājiem no apkārtējiem reģioniem.

Tirgus regulējums

Regulētu tirgu izveide bija vēl viena Medīnas ekonomikas sistēmas galvenā iezīme. Pravietis Muhameds iecēla tirgus inspektoru, kas pazīstams kā themuhtasib, kura uzdevums bija pārraudzīt tirgus darījumus, nodrošināt, lai tirgotāji ievērotu islāma principus, un risinātu visas sūdzības vai strīdus. Muhtasib arī nodrošināja, ka cenas ir godīgas un tiek atturēta no monopola prakses.

Šis tirgus regulējums palīdzēja saglabāt ekonomisko stabilitāti un veicināja uzticēšanos starp tirgotājiem un patērētājiem. Uzsvars uz ētisku uzņēmējdarbības praksi radīja plaukstošu komerciālu vidi, kas veicināja kopienas vispārējo labklājību.

Medīnas ekonomikas sistēma nebija vērsta tikai uz peļņas un bagātības uzkrāšanu. Sociālā atbildība un resursu taisnīga sadale bija galvenā islāma ekonomikas sistēma. Pravieša Muhameda administrācija veicināja bagātības dalīšanu, izmantojot zakat, labdarību un komunālo projektu atbalstu, kas sniedza labumu sabiedrībai kopumā.

Zakats un bagātības sadale

Kā minēts iepriekš, zakat (obligātā labdarība) bija galvenais islāma pīlārs un kalpoja kā svarīgs ekonomisks instruments bagātības pārdalei. Bagātām personām bija jāiegulda daļa no savas bagātības, lai atbalstītu nabagos, bāreņus, atraitnes un citus neaizsargātus sabiedrības locekļus. Šī zakat sistēma nodrošināja, ka bagātība nekoncentrējas dažu cilvēku rokās un ka tika apmierinātas visu sabiedrības locekļu pamatvajadzības.

Zakat principi pārsniedz vienkāršu labdarību; tie bija daļa no plašāka redzējuma par ekonomisko taisnīgumu un sociālo vienlīdzību. Pravietis Muhameds uzsvēra, ka bagātība ir Dieva uzticība, un tiem, kas ir svētīti ar bagātību, ir pienākums to izmantot sabiedrības uzlabošanai.

Atbalsts neaizsargātajiem

Pravieša Muhameda administrācija arī piešķīra lielu nozīmi neaizsargāto sabiedrības locekļu, tostarp nabadzīgo, bāreņu un atraitņu, atbalstam. Islāma mācības mudināja sabiedrību rūpēties par tiem, kam tā nepieciešama, un sniegt palīdzību, negaidot neko pretī. Šis augstsirdības un sociālās atbildības ētoss bija dziļi iesakņojies Medīnas ekonomiskajā kultūrā.

Tādēļ Medīnas ekonomikas sistēma nebija tikai bagātības radīšana, bet arī tā, lai bagātība tiktu izmantota tādā veidā, kas veicina visas kopienas labklājību. Šī līdzsvarotā pieeja ekonomikai, apvienojot individuālo uzņēmumu ar kolektīvo atbildību, palīdzēja izveidot taisnīgāku un līdzjūtīgāku sabiedrību.

10. Izglītība un zināšanas Medīnas periodā

Medīnas periods bija arī intelektuālās un izglītības uzplaukuma laiks, jo pravietis Muhameds lielu uzsvaru uzsvēra tiekšanās pēc zināšanām. Islāma mācības mudināja gan vīriešus, gan sievietes meklēt zināšanas un gudrību, un izglītība kļuva par Medīnas sociālās struktūras galveno sastāvdaļu.

Medīnas izglītības galvenais virziens bija reliģijas mācīšana. Korāns bija mācību pamatteksts, un tā deklamēšana, iegaumēšana un interpretācija veidoja islāma izglītības kodolu. Pats pravietis Muhameds bija galvenais audzinātājs, mācīja saviem pavadoņiem Korānu un skaidroja tā nozīmi. Mošejas servissed kā pamatizglītības iestāde, kur pulcējās musulmaņi, lai uzzinātu par savu ticību.

Kurāna pētījumi

Kurāna apguve tika uzskatīta par katra musulmaņa reliģisku pienākumu. Korāna pētījumi ietvēra ne tikai teksta iegaumēšanu, bet arī izpratni par tā nozīmi, mācībām un pielietojumu ikdienas dzīvē. Pravietis mudināja savus biedrus studēt Korānu un mācīt to citiem, veicinot reliģiskās zinātnes kultūru Medīnā.

Daudzi pravieša biedri kļuva par slaveniem Korāna pētniekiem, un viņu zināšanas tika nodotas paaudzēs. Uzsvars uz Korāna studijām Medīnā lika pamatu islāma zinātņu attīstībai nākamajos gadsimtos.

Hadith un Sunna

Papildus Korānam būtisks zināšanu avots bija pravieša Muhameda, kas pazīstams kā Sunna, mācības un prakse. Pravieša pavadoņi iegaumēja un ierakstīja viņa teicienus un darbības, kas vēlāk kļuva pazīstamas kā Hadith. Hadith izpēte bija būtiska, lai izprastu pravieša norādījumus par dažādiem dzīves aspektiem, sākot no pielūgsmes līdz sabiedriskai uzvedībai.

Medīnas periodā aizsākās tas, kas kļuva par bagātu Hadith stipendiātu tradīciju. Pravieša mācību saglabāšana un nodošana bija ļoti svarīga islāma likumu, teoloģijas un ētikas veidošanā.

Lai gan reliģiskā izglītība bija galvenā, Medīnā tika veicināta arī tiekšanās pēc laicīgām zināšanām. Pravietis Muhameds ir teicis:

Zināšanu meklēšana ir katra musulmaņa pienākums.

Šī plašā pavēle ​​ietvēra visus labvēlīgo zināšanu veidus, ne tikai reliģijas mācīšanos. Pravieša mācības mudināja izpētīt dažādas zināšanu jomas, tostarp medicīnu, astronomiju, lauksaimniecību un tirdzniecību.

Islāma uzsvars uz zināšanām lika pamatu vēlāko islāma civilizāciju intelektuālajiem sasniegumiem, īpaši islāma zelta laikmetā, kad musulmaņu zinātnieki sniedza nozīmīgu ieguldījumu zinātnē, medicīnā, matemātikā un filozofijā.

Medīnas periods bija ievērojams ar sieviešu iekļaušanu izglītības pasākumos. Pravietis Muhameds uzsvēra, ka tiekšanās pēc zināšanām ir vienlīdz svarīga vīriešiem un sievietēm. Viņa sievas, īpaši Aisha bint Abu Bakr, bija aktīvas kopienas intelektuālās dzīves dalībnieces. Aisha kļuva par vienu no vadošajām Hadith un islāma jurisprudences autoritātēm, un viņas mācības meklēja gan vīrieši, gan sievietes.

Sieviešu līdzdalība izglītībā bija nozīmīga atkāpe no pirmsislāma arābu sabiedrības, kur sievietēm bieži tika liegta piekļuve mācībām. Tāpēc Medinas periods ir laiks, kad izglītība tika uzskatīta par visu sabiedrības locekļu tiesībām un atbildību neatkarīgi no dzimuma.

Secinājums

Medīnas perioda sociālā aina pravieša Muhameda vadībā atspoguļo transformējošu laikmetu islāma vēsturē, kurā tika īstenoti taisnīguma, vienlīdzības un līdzjūtības principi, lai izveidotu harmonisku sabiedrību. Medīnas konstitūcija, sociālā un ekonomiskā taisnīguma veicināšana, sieviešu statusa paaugstināšana un reliģiskā plurālisma aizsardzība veicināja saliedētas un iekļaujošas kopienas attīstību.

Medīnas periodā ieviestās reformas risināja daudzas netaisnības un nevienlīdzības, kas pastāvēja pirmsislāma arābu sabiedrībā, liekot pamatu jaunai sociālajai kārtībai, kuras pamatā ir islāma ētikas principi. Ar savu vadību pravietis Muhameds parādīja, kā reliģiskās mācības var izmantot, lai izveidotu taisnīgu un vienlīdzīgu sabiedrību, rādot piemēru nākamajām paaudzēm.

Medīnas periods joprojām ir iedvesmas avots musulmaņiem visā pasaulē, parādot, kā kopiena, kuras pamatā ir ticība, zināšanas un taisnīgums, var attīstīties harmonijā. Medinas mācības turpina ietekmēt islāma domu, likumu un kultūru, padarot to par mūžīgu garīguma un sabiedrības organizācijas integrācijas piemēru.