Atšķirība starp tiešu un netiešu mentoringu

Mentorings ir personīgās un profesionālās izaugsmes stūrakmens. Neatkarīgi no tā, vai tas notiek darba vietā, akadēmiskajā vidē vai personīgajā dzīvē, mentoringam ir galvenā loma izaugsmes veicināšanā, zināšanu veidošanā un attiecību veicināšanā. Mentorings var izpausties dažādos veidos, bet būtībā tas ietver pieredzējušāka indivīda, kas pazīstams kā mentors, vadību, kas palīdz veidot zināšanas, prasmes un perspektīvas mazāk pieredzējušam cilvēkam, ko dēvē par mentoru.

Padomdevēja vidē bieži tiek apspriestas divas galvenās pieejas: tiešā mentorings un netiešā mentorings. Izpratne par atšķirībām starp šīm pieejām ir būtiska, lai optimizētu to iespējamos ieguvumus. Šajā rakstā mēs iedziļināsimies abos mentoringa veidos, to īpašībās, priekšrocībās un iespējamās negatīvās puses, lai sniegtu visaptverošu izpratni par to darbību un to, kur tos vislabāk izmantot.

Kas ir mentorings?

Pirms mēs pārbaudām atšķirības starp tiešo un netiešo mentoringu, ir svarīgi iegūt pamatzināšanas par to, ko sevī ietver mentorings. Mentorings ir attīstības attiecības, kurās mentors sniedz norādījumus, padomus, atbalstu un zināšanas mentorējam. Šo attiecību mērķis ir nodrošināt, lai apmācāmais gūtu labumu no mentora pieredzes, gudrības un profesionālajām atziņām, lai paātrinātu savu mācību vai karjeras trajektoriju.

Mentorings atšķiras no citām attīstības attiecībām, piemēram, koučinga vai apmācības, jo tā bieži koncentrējas ne tikai uz prasmju attīstību, bet arī uz personīgo izaugsmi, pašapziņu un ilgtermiņa karjeras vai dzīves mērķiem. Mentoringa attiecības var ievērojami atšķirties formalitāšu, struktūras un mērķu ziņā, un tās var būt īslaicīgas vai ilgstošas ​​atkarībā no mentora vajadzībām un mentora un mentora attiecībām.

Tieša mentorings: tuvāks ieskats

Tiešā mentorings attiecas uz tradicionālāko un strukturētāko mentoringa veidu. Tiešā mentoringā mentoram un mentorējam ir skaidras, skaidras un bieži formalizētas attiecības ar regulāru, plānotu mijiedarbību, kurā mentors sniedz pielāgotus padomus, atgriezenisko saiti un norādījumus. Tiešā mentorings parasti notiek individuālos iestatījumos, taču tā var notikt arī nelielu grupu formātos.

• Izteiktas mentora un mentora attiecības: tiešā mentoringā starp mentoru un mentoru ir skaidri noteiktas attiecības. Abas puses izprot savas lomas, un mentors apzināti un tīši virza apmācāmā attīstību.
• Strukturēta mijiedarbība: tieša mentorings bieži notiek pēc strukturēta formāta. Sanāksmes starp mentoru un apmācāmo parasti tiek plānotas, un tajās var būt ietverti konkrēti mērķi vai uzdevumi, kas nosaka katru mijiedarbību.
• Mērķtiecīga un personalizēta vadība: tiešā mentoringā sniegtie padomi ir ļoti personalizēti. Mentors pielāgo savus norādījumus, pamatojoties uz apmācāmā unikālajām vajadzībām, izaicinājumiem un karjeras vēlmēm.
• Regulāras atsauksmes: tiešie mentori bieži sniedz atsauksmes, palīdzot apmācāmajam izsekot progresam un pielāgot savu uzvedību, lēmumus vai stratēģijas, pamatojoties uz reāllaika ievadi.
• Dziļu attiecību veidošana: laika gaitā tiešās mentoringa attiecības var padziļināties, mentoram un pārziņā esošajam veidojot saikni, kuras pamatā ir uzticēšanās un savstarpēja cieņa. Šīs attiecības var ilgt gadiem ilgi, pat ilgi pēc formālā mentoringa perioda beigām.

• Personalizēšana: tā kā tiešā mentorings ir pielāgots indivīdam, apmācāmais saņem padomus, kas ir specifiski viņu situācijai, padarot tos ļoti efektīvus.
• Skaidri mērķi: tiešās mentoringa strukturētais raksturs nodrošina, ka abas puses strādā, lai sasniegtu skaidrus un savstarpēji saskaņotus mērķus.
• Atbildība: regulāra mijiedarbība un atgriezeniskā saite nodrošina apmācāmā atbildību, veicinot nepārtrauktu attīstību un izaugsmi.
• Ilgtermiņa ietekme. Tā kā bieži veidojas dziļas attiecības, tiešajam mentoringam var būt ilgstoša ietekme uz apmācāmo, būtiski veidojot viņa karjeru vai personīgo dzīvi.

• Laika apņemšanās: tieša mentorings prasa ievērojamu laika ieguldījumu gan no mentora, gan no mentora. Regulāru sanāksmju plānošana un personalizētas atsauksmes var būt sarežģīta, jo īpaši mentoriem, kuriem var būt aizņemta profesionālā dzīve.
• Ierobežota mērogojamība: tā kā tiešā mentorings parasti ir individuālas attiecības, var būt grūti mērogot šo pieeju, lai sniegtu labumu lielākām cilvēku grupām.
• Atkarības risks: dažos gadījumos apmācāmie var kļūt pārāk atkarīgi no sava mentora, sagaidot, ka viņi sniegs risinājumus katrai problēmai.y saskaras, nevis attīsta savas problēmu risināšanas spējas.

Netiešā mentorings: pārskats

No otras puses, netiešā mentorings ir neformālāks un mazāk strukturēts mentoringa veids. Izmantojot šo pieeju, mentors var pat neapzināties, ka darbojas kā mentors. Netiešā mentorings bieži notiek ar novērošanu, nejaušu mijiedarbību vai netiešu ietekmi, kur apmācāmais mācās, vērojot mentora uzvedību, attieksmi un lēmumus un atdarinot to.

• Nestrukturēta mijiedarbība: atšķirībā no tiešās mentoringa, netiešā mentorings neietver regulāras, oficiālas sanāksmes. Mijiedarbība var notikt sporādiski vai pat neapzināti, jo apmācāmais novēro un mācās no mentora darbībām un lēmumiem.
• Mācīšanās pēc piemēra: Netiešā mentorings bieži ietver apmācāmā mācības novērošanas ceļā, nevis ar skaidru padomu vai norādījumiem. Piemēram, jaunākais darbinieks var novērot, kā vecākais vadītājs orientējas sarežģītās situācijās, risina konfliktus vai pieņem stratēģiskus lēmumus.
• Neformālas attiecības: daudzos gadījumos mentors netiešās mentoringa attiecībās var pat neapzināties, ka darbojas kā mentors. Attiecības bieži ir neformālas, bez noteiktām cerībām vai noteiktām lomām.
• Nav tiešas atsauksmes: tā kā mijiedarbība netiešajā mentoringā ir mazāk strukturēta, parasti mentors sniedz tiešu atgriezenisko saiti mentorējam. Pārbaudāmais var gūt ieskatu, veicot novērojumus, bet nesaņems skaidrus norādījumus vai personalizētus padomus.

• Elastīgums: tā kā netiešā mentorings ir mazāk strukturēts, tas prasa mazāk laika un pūļu gan no mentora, gan no mentora. Tas padara to par elastīgāku opciju, īpaši ātrā tempā.
• Mācīšanās kontekstā: Netiešā mentoringa mentāri bieži mācās reālās pasaules apstākļos, vērojot, kā viņu mentors tiek galā ar reāliem izaicinājumiem. Šī uz kontekstu balstīta mācīšanās var būt ļoti vērtīga, jo tā ļauj apmācāmajiem redzēt teoriju īstenotu praksē.
• Plaša sasniedzamība: tā kā netiešajai mentoringam nav nepieciešamas oficiālas attiecības, viens mentors var vienlaikus ietekmēt daudzus cilvēkus. Piemēram, līderis organizācijā var kalpot kā netiešs padomdevējs daudziem darbiniekiem, kuri uzskata viņus par paraugu.

• Personalizācijas trūkums: viens no galvenajiem netiešās mentoringa trūkumiem ir tas, ka tai trūkst personalizētu norādījumu, kas atrodams tiešajā mentoringā. Pārbaudāmajam ir jāinterpretē novērošanas mācības, nesaņemot īpašus padomus, kas pielāgoti viņu vajadzībām.
• Nav atbildības: bez regulāras mijiedarbības vai atgriezeniskās saites netiešajā mentoringā ir mazāka atbildība, kā rezultātā mentorējamais progress var būt lēnāks.
• Neapzināta mentorings: tā kā mentors var neapzināties, ka darbojas kā mentors, iespējams, viņš apzināti nemēģina mācīt vai modelēt uzvedību. Tas dažkārt var novest pie jauktiem ziņojumiem vai netīšas negatīvas ietekmes.

Galvenās atšķirības starp tiešu un netiešu mentoringu

Lai apkopotu atšķirības starp tiešo un netiešo mentoringu, mēs varam sadalīt to atšķirības vairākos galvenajos aspektos.

• Struktūra: tiešā mentorings ir ļoti strukturēts, ar ieplānotām sanāksmēm un skaidri definētām lomām, savukārt netiešā mentorings ir neformāls un bieži vien neplānots.
• Atsauksmes: tiešā mentoringā ietilpst regulāras atsauksmes un norādījumi, savukārt netiešā mentorings parasti nesniedz tiešas atsauksmes.
• Attiecības: tiešā mentoringā mentoram un mentorējam ir skaidras, noteiktas attiecības. Netiešā mentoringā attiecības var būt neizteiktas vai pat neatzītas no mentora puses.
• Personalizēšana: tiešā mentorings sniedz pielāgotus padomus un norādījumus, kas ir raksturīgi pārmācāmā vajadzībām. Netiešā mentoringā apmācāmajam pašam jātulko nodarbības, un norādījumi nav personalizēti.
• Mērogojamība: netiešajai mentoringam var būt plašāka sasniedzamība, jo viens mentors var netieši ietekmēt daudzus cilvēkus. Tiešā mentorings ir mērķtiecīgāks un ierobežotāks, taču piedāvā dziļākus un ietekmīgākus norādījumus.

Pareizās pieejas izvēle

Lēmums starp tiešu un netiešu mentoringu ir atkarīgs gan no mentora, gan mentora vajadzībām un mērķiem. Tiešā mentorings ir ideāli piemērots personām, kurām nepieciešama īpaša, personalizēta vadība un kuras ir gatavas ieguldīt laiku, veidojot ciešas attiecības ar savu mentoru. Tas ir īpaši efektīvs situācijās, kad apmācāmajam ir skaidri definēti mērķi un viņš meklē pastāvīgu atgriezenisko saiti un atbalstu.

No otras puses, netiešā mentorings ir labi piemērots vidēm, kur laiks un resursi ir ierobežoti. Tas ir izdevīgi arī personām, kuras labi mācās novērošanas ceļā un spēj zīmēt ledēli no citu vērošanas. Netiešā mentorings var nepiedāvāt tādu pašu norādījumu dziļumu kā tiešais mentorings, taču tas nodrošina elastīgu un plašu alternatīvu tiem, kas meklē iedvesmu un reālus veiksmes piemērus.

Secinājums

Gan tiešai, gan netiešai mentoringam ir vērtīga loma personīgajā un profesionālajā attīstībā. Tiešā mentorings piedāvā strukturētu, personalizētu pieeju ar dziļām, ilgtermiņa priekšrocībām, savukārt netiešā mentorings nodrošina elastīgāku, plašāku vadības veidu. Izprotot atšķirības starp šīm divām pieejām, indivīdi un organizācijas var labāk izmantot mentoringu kā līdzekli izaugsmei, mācībām un panākumiem.